Klausies raidījuma 6. epizodi LSM.lv vai Spotify!
Positivus pozitīvā loma studiju izvēlē
Ja tavs studiju laiks būtu autorraidījums, kādu nosaukumu tam liktu?
Droši vien – “Meklējumi”, jo man studiju laikā nebija īsti skaidrs, kur vēlos būt nākotnē 10 gadu intervālā, pa kādām karjeras kāpnēm iešu. Studijas bija meklējumi, lai saprastu, kas man padodas, kas ne, kas patīk, kas gandarī un kam vēlos veltīt savu enerģiju.
Arī ļoti daudzi skolēni vidusskolā nezina, ko grib darīt. Kā tu vispār nonāci Latvijas Universitātē?
Patiesībā tas notika diezgan nejauši, jo īstenībā vēlējos doties brīvprātīgajā darbā uz Āfriku. Iegadījās, ka braucām uz festivālu “Positivus” un torīt pa ceļam ietrāpījās Latvijas Universitāte, kur notika studentu uzņemšana. Draugiem mašīnā liku apstāties un pagaidīt, kamēr ātri iesniegšu tur dokumentus. Ieskrēju universitātē un iesniedzu dokumentus Sociālo zinātņu fakultātē, pat nezinot konkrētu programmu, ko vēlētos tālāk apgūt. Pirmā doma bija par reklāmu, kurā iepriekš kaut ko biju darījusi. Žurnālistika pie manis patiesībā atnāca tikai pēc pirmā kursa.
Vai apsvēri studiju iespējas arī citur, citu studiju programmu?
Nē. Man vienmēr interesējusi komunikācija. Un Latvijas Universitāti kā jauniete izvēlējos diezgan apzināti, jo likās, ka pasaules kontekstā tā ir valsts universitāte, kurai ir segums, kas ir arī būtiski, ja kaut kur tālāk došos.
Kas ir vērtīgākais, ko ieguvi studijās?
Noteikti tie ir kontakti. Lai kur un ko arī studētu, svarīgākais, ko iegūsti, ir līdzīgi domājošu cilvēku ar līdzīgu interešu loku kontakti, kas tev dzīvē pēc tam var noderēt pat brīžos, kad to pat negaidi. Man visa karjera lielā mērā ir veidojusies tā, ka pēkšņi kāds cilvēks, ar kuru kādā dzīves posmā esmu bijusi kopā, pirmajā vai 2. kursā, atceroties un atgādinot, ka savulaik esmu bijusi uzņēmīga, azartiska un centīga, piedāvā projektu.
Vai izvēle par labu augstākajai izglītībai bija vairāk racionāla vai emociju iespaidā?
Man ir daudzi draugi, kuri jau agrā vecumā ļoti skaidri zinājuši, ko viņi grib, varbūt turpinot ģimenes profesionālās tradīcijas. Man šādas sajūtas nebija. Biju tas jaunietis, kurš vairāk impulsu vadīts vienkārši izdarīja izvēli. Un jānorāda, ka tas notika pirms vairāk nekā 10 gadiem, kad nebija pieejams tik daudz informācijas kā patlaban, kad varam atsauksmes un visu smalki izpētīt. Tolaik tik daudz tajā neiedziļinājos.
Studiju gadi ir arī ballīšu un piedzīvojumu laiks. Pastāsti par spilgtāko, varbūt trakāko piedzīvojumu?
Jau pirmajā kursā sāku strādāt Kivi TV, kas bija studentu televīzija. Man tas nozīmēja atrašanos universitātē arī pēc lekcijām. No rīta gāju uz lekcijām un pēc tām paliku universitātē, reizēm līdz ļoti vēlam vakaram. Ļoti agri sāku veidot intervijas, filmēt, montēt - pilnīgi no nulles, jo pirms tam to nemācēju. Tāda ekskluzīva sajūta, kad citi studenti jau ir devušies prom, bet tu paliec ar aktīvo topošo žurnālistu bariņu, kopā radot saturu citiem. Tas bija kaut kas ļoti īpašs. To darīja lielie mediji. Bet arī mums bija iespēja jau praksē uzreiz pielietot zināšanas.
Protams, bija arī daudz ballīšu un tusiņu, bet es vienmēr esmu bijusi apzinīga, un liekas, ka tā īsti pat nekad neesmu pabalējusies ar kursa biedriem. Biju attiecībās un parasti tik daudz nepiedalījos tusiņu sadaļā.
Varbūt bija kāds piedzīvojums, intervējamos meklējot un mēģinot sarunāt?
Varbūt ne piedzīvojums, bet – pieredze. Tolaikministru prezidente bija Laimdota Straujuma, un man, jaunai studentei, pateica, ka jāiet gatavot sižets no Ministru kabineta. Tur bija pikets, un bija iespēja viņu intervēt. Tas man, meitenei ne no Rīgas un kas atnākusi uz Universitāti studēt, likās kaut kas tik liels, milzīgs. Es tāda maziņa, kas īsti vēl neko nav sasniegusi, un man ir iespēja sarunāties ar tāda augsta ranga cilvēkiem. To atceros līdz pat šai dienai.
Vai gribētu atkārtot šo pieredzi?
Jā, jo tā bija brīnišķīga. Es tad vēl vairāk mestos visā iekšā, jo studijas apēda daļu no laika. Būtu vēl vairāk izmantojusi iespēju darīt lietas. Kivi TV ir bijusi vislabākā prakse tam, ko daru arī 10 gadus vēlāk. Nekas jau nav mainījies - vai esi students, vai strādā lielā medijā, kur esmu šobrīd – uzdevumi ir tādi paši kā toreiz - zvanīt un meklēt cilvēkus intervijām, kas nereti rada stresu, jo nākas meklēt arī pēdējā brīdī un cilvēki mēdz vienkārši necelt klausuli, lai arī vajadzīgi varbūt uz interviju tiešajā ēterā jau pēc pāris stundām. Teju vai aiz rokas cilvēki jāvelk uz intervijām…
Vai, tavuprāt, būtu vērts mēģināt atkal šo Kivi TV projektu reanimēt?
Viennozīmīgi! Uzskatu, ka ir vajadzīga vieta praksei. No augstskolas, protams, paliek apgūtā teorija, bet, ja jāatceras, kas bija spilgtākais tolaik, lekcijas ir pagaisušas no atmiņas, bet praktiski darītais ir tas, kas visvairāk mums iemāca, paliek prātā.
Liktenīgais sapnis un vēsa prāta nozīme
Pērn tev mirklīti izdevās atkal atgriezties Kivi TV. Kādas bija sajūtas?
Man vienmēr būs ļoti mīļas sajūtas pret šo projektu. Galvenā atziņa, ko esmu paņēmusi no atrašanās šādā studentu projektā, ir nebaidīties, ka dzīvē var kaut kas arī nesanākt.
Ļoti interesants ir stāsts, kā es vispār nokļuvu Kivi, jo, atnākot uz universitāti, likās, ka esmu nokļuvusi milzīgā skolā ar tik daudziem labiem jauniešiem no visas Latvijas un ka es nekas neesmu. Un tad naktī nosapņoju, ka jāpiedalās, lai gan nebiju iepriekš apsvērusi domu pieteikties par Kivi TV vadītāju. Tas ir vienīgais tik zīmīgs sapnis manā dzīvē, kas izšķīra visu manu karjeru. No rīta pamodusies, lai arī bija nenormāli bail, aizgāju uz atlasi. Manuprāt, pats svarīgākais ir teikt jā! dažādām iespējām, lai arī liekas, ka neesi tām gatavs. To šāda pieredze iemāca.
Vai tev ir bijusi kāda liela izgāšanās?
Bija jākārto kāds no gala ieskaites darbiem pie profesores Skaidrītes Lasmanes. Ļoti uzcītīgi mācījos līdz trijiem četriem no rīta, bet nedzirdēju modinātāju. Pamodusies skatos pulkstenī, ka ieskaite tikko jau sākusies. Dzīvoju Rīgas otrā galā. Par pēdējo naudu ar taksi aiznesos uz fakultāti, iebrāzos auditorijā bez “labrīt” vai “piedodiet”, “atvainojiet”, paņēmu ieskaites lapu, apsēdos solā un sāku pildīt. Dzirdu, kā profesore iekrekšķas un saka, lai pieceļos un ka drīkstu doties ārā no auditorijas…, jo neesmu ne sasveicinājusies, ne atvainojusies.
Studiju laiks jau ir ļoti intensīvs un stresains, visu laiku ir spriedze, bet šis bija viens no manas dzīves kaunpilnākajiem mirkļiem, kad sajutos ļoti nepieklājīga, tā ienesdamās auditorijā. Izgājusi tik ļoti raudāju, kā vienīgo reizi visu trīs gadu laikā. Ļoti pārdzīvoju. Kad visi studenti, pabeiguši ieskaites darbu, iznāca ārā, devos iekšā, atvainojos, un man tika dota otra iespēja citā dienā. Tas iemācīja, ka arī stresa situācijās jācenšas saglabāt vēsu prātu, pat ja kaut ko nokavē, viss dzīvē ir atrisināms. Vajag tvert visu mazlietiņ vieglāk.
Kā tu tiec galā ar situācijām, kad notiek kaut kas neplānots?
Ar gadiem esmu iemācījusies reaģēt elastīgi, bet tas nāk tikai ar laiku un pieredzi. Tikai kļūdoties, mēs iemācāmies. Un tādu kļūdu ir bijis ļoti daudz. 3. kursā paralēli studijām sāku strādāt televīzijā Rīga TV24.
Jau tolaik man bija tiešraides un arī kļūdījos. Vienā no pirmajām tiešraidēm stāstīju laika ziņas. Un tā vietā, lai teiktu, ka Pārdaugavā strādnieki nokrituši no stalažām, es ēterā pārteicos, ka viņi ir nomiruši... Operatoram iepletās acis. Nesapratu, vai pārlabot vai izlikties, ka cilvēki nav sadzirdējuši. Pēc tādām situācijām man ir licies, ka te arī mana karjera ir beigusies un šādas kļūdas nepiedos. Bet patiesībā cilvēki piedod viens otram kļūdas. Ja spēj atzīt savu kļūdīšanos un esi gatavs strādāt, lai kļūtu arvien labāks, tad viss dzīvē ir sasniedzams un izdarāms.
Un vai šis bija tavs pirmais darbs TV?
Jā. Sākumā es kā žurnāliste gatavoju ielu intervijas, pēc tam jau bija iespēja vadīt savus autorraidījumus, debates ar politiķiem un iet dažādos virzienos.
Varbūt vari ieskicēt, kā tu tur nokļuvi?
Bija atlase, meklēja ētera personību, un arī toreiz vārdi “ētera personība” man likās ļoti skaļi. Kad rakstīju pieteikumu, sadaļā “Par sevi” es tik ilgi domāju, ko uzrakstīt, ka netīšām nospiedu “sūtīt” un neuzrakstīju neko, tikai tehniskos datus. Kad ierados uz atlasi, to veiksmīgi izturēju. Sāku strādāt ļoti sarežģītā laikā. Tā bija tieši nedēļa, kad iebruka “Maxima”. Faktiski pirmo savu darba nedēļu pavadīju tur uz vietas, vadot tiešraides, intervējot cilvēkus. Tā bija milzīga katastrofa, un tās bija manas ugunskristības. Likās, ja to varu izturēt, tad šis darbs acīmredzot ir piemērots un gribu šeit būt.
Nebūs otra tāda laika un iespēju
Kas bija tavs labākais lēmums studiju laikā?
Teikt “jā” iespējām, kuras nāk un nebaidīties. Pateikt sev – kāpēc gan ne es!
Ja citi var, es arī varu. Mēs baidāmies mēģināt, aizmirstam, ka taču vienmēr varam pateikt, ka pamēģināju, bet sapratu, ka šis nav īsti mans. Bet spert pirmo soli. To man iemācīja universitāte. Tolaik Rolands Tjarve bija man kā tāds mentors, kas mani iedrošināja uzdrīkstēties, varbūt kaut kas no tā sanāk. Un kaut kas ir sanācis.
Vai ir arī kāds slikts lēmums?
Es biju tik atbildīga un uzcītīga… Bet ir skaisti atrast balansu tajā. Mūsdienās ļoti daudz no sevis prasām, kas ir labi. Gribam būt konkurētspējīgi tirgū, sasniegt lielus sapņus, bet der arī atcerēties, ka drīksti arī padauzīties. Un studiju laiks tieši tam arī ir domāts, tās negulētās naktis ir vieglāk izciešamas. Vēlāk vairs nebūs otra tāda laika.
Vai ir kaut kādas prasmes vai zināšanas, ko esi ieguvusi studiju laikā un ko ieteiktu apgūt ikvienam jaunietim?
Studiju laikā sapratu, ka, ja vien ir vēlme, vari apgūt visu, ko vēlies. Interesanti, ka pirmajā kursā ļoti ilgi biju pārliecināta, ka kļūšu par operatori, varbūt kaut ko rakstīšu medijos, nevis būšu priekšplānā – kadrā. Biju nopirkusi savu kameru un studiju laikā universitātes telpās mani apmācīja, kā jāfilmē, un veselu gadu es filmēju ne tikai augstskolā, bet nopelnīju savu pirmo algu, vasarā filmējot bērnu nometnēs.
Studējot izsecināju, ka operatori tomēr pārsvarā ir vīrieši, sievietēm ir citādāks redzējums. Tagad vispār ar telefonu var visu nofilmēt. Tolaik bija liels statīvs, liela kamera. Atceros: eju gar Origo augstpapēžu kurpēs ar milzīgo statīvu un kameru… Aizdomājos, ka varbūt šis tomēr nav visatbilstošākais darbs sievietei. Sekoja Kivi TV laiks un pamēģināju atrašanos kameras priekšā. Sapratu: jā, tas varbūt arī ir man piemērots. Acīmredzot jābūt atvērtam un nevajag baidīties pamēģināt.
Ko tu ieteiktu tiem jauniešiem, kas vēl tikai meklē savu jomu?
Padomājiet, kas ir jūsu interešu loks vai kas saista, kaut vai skrollējot sociālo tīklu video, un pie kuriem video skatiens apstājās. Varbūt saistībā ar dabu, varbūt matemātiku. Pavēro sevi, kurp tavas intereses vēršas!
Studējot nokļūsi starp līdzīgi domājošiem cilvēkiem, kas ir brīnišķīgi. Ieteiktu vienmēr būt atvērtam un censties izdarīt mazlietiņ vairāk pat tad, kad no tevis to negaida. Tu nekad dzīvē nezini, kuri cilvēki kļūst par tavām atslēgas personām un tāpēc vienmēr jābūt laipnam pret visiem. Un, ja kāds tev lūdz palīdzību, nekad to neatsaki! - tā ir bijusi mana mantra visus aizvadītos gadus, kas rezultējusies daudzos brīnišķīgos projektos, kad saņemu zvanu no cilvēka, ar kuru bijis tikai piecu minūšu kontakts universitātē. Kā tauriņa efekts tas izvēršas. Iesaku izturēties pret citiem ar tīru sirdi, un tad jau tas atnāk atpakaļ.
Rodas iespaids, ka esi bijusi apzinīga studente. Kā nepazaudēt to motivāciju?
Tas, ka es esmu bijusi apzinīga, nenozīmē, ka neesmu dusmojusies un metusi savus darbus miskastē. Studijas ir ļoti intensīvs laiks, un motivāciju varam nepazaudēt, viens otru atbalstot un tiešām. Paprasiet draugiem, tiem, kuri studē, kā viņiem klājas, kā varbūt vari palīdzēt. Nesen veikalā, pērkot augļus, pretī ieraudzīju jaunu meiteni, kurai trīcēja rokas. Pavaicāju, vai viss kārtībā. Izrādījās, ka viņai ir intensīvs studiju laiks, raksta noslēguma darbus un naktīs nesanāk daudz gulēt. Tas man atgādināja, cik daudz no cilvēka prasa studijas.
Mums var palīdzēt līdzcilvēki, vecāki un draugi, kas ik pa brīdim pavaicā, kā mums iet. Reizēm paņemot mazu pauzi, dziļi ieelpojot var atgūt motivāciju. Un der atcerēties, lai arī kādā brīdī ir grūti, kaut kad kļūs arī vieglāk. Un cerība vienmēr palīdz.
Iepriekšējā raidījuma viešņa NMPD direktore Liene Cipule nākamajam “Grāds kabatā” viesim – tas ir tev, - uzdod jautājumu: Kas, šodienas acīm raugoties, ir tas, kā pietrūka studiju programmā? Kā raudzīties uz izglītības un profesijas iegūšanas pieredzi, kad attīstība dažās jomās notiek straujāk, nekā spēj atjaunot kursa saturu.
Liene vispār ir viena no iedvesmojošākajām sievietēm. Esmu viņai to arī pateikusi. Es par šo daudz domāju - cik ātri mainās informācijas veids, kā to patērējam, un cik studiju procesam grūti tik līdzi. Plaisa veidosies arvien lielāka, būs jāveic reformas, iespējams, pilnībā mainot veidu, kā iegūstam izglītību.
Vai man kā pietrūka? Vajadzētu būt tā, lai studenti būtu spiesti darīt vairāk lietu praktiski. Es ļoti daudz ieguvu studiju laikā, praktizējoties Kivi TV, bet nevarētu teikt, ka visi mani kursa biedri ieguva tikpat daudz. Viņiem noteikti bija grūtāk, uzsākot pēc studijām savu karjeru. Prakses noteikti varētu būt daudz vairāk, jo mēs mācāmies caur darīšanu. Viens ir izlasīt kaut ko, otrs ir to redzēt praksē.
Radio NABA raidījums “Grāds kabatā” ēterā ir katru otro trešdienu plkst. 16.00. Raidījumu vada LU komunikācijas 2026. gada absolventi - Ērika Bukovska un Kārlis Rūdolfs Kaktiņš.
