Medicīnas izglītība Latvijā: laiks ilgtspējīgiem uzlabojumiem

Pretēji veselajam saprātam un Eiropas augstākās izglītības labajai praksei vienotas un ilgtspējīgas valsts augstākās izglītības politikas veidošana, kas ietver arī vienotu pārvaldību, Latvijā joprojām visas augstskolas neatrodas Izglītības un zinātnes ministrijas (IZM) pakļautībā. Vienotajā uzņemšanas sistēmā, kuras mērķis ir nodrošināt studējošo uzņemšanu un kas tika veidota reflektantu interesēs, sākotnēji bija paredzēts ietvert visas augstskolas. Šobrīd tajā darbojas 11 augstskolas, tajā sk. Latvijas Universitāte (LU). Vienotās uzņemšanas sistēmā iekļaujas visas universitātes, izņemot Rīgas Stradiņa universitāti (RSU). Šobrīd topošo studentu „vienotā uzņemšana” ir nevis mērķtiecīgi organizēta, bet drīzāk atgādina „brīvprātīgo” apvienību, kuras noteikumi ir saistoši tikai tās dalībniekiem.  Atbildīgā ministrija (IZM) un tās vadība  nav sakārtojusi šo jautājumu,  tiek apsvērta iespēja stratēģisku medicīnas izglītības jautājumu risināšanu nodot VM, kuras darbības un piedāvātais redzējums ir tālu no mūsdienīga starptautiskai praksei atbilstoša studiju procesa organizācijas demokrātiskā sabiedrībā. Saskaņā ar VM datiem, Latvijā pašlaik ir liels ārstu trūkums, sevišķi reģionos, turklāt nav nekāda racionāla pamata uzskatīt, ka tuvākajos gados situācija uzlabosies. Šai problēmai ir vairāki cēloņi – gan speciālistu (kā jauno, tā pieredzējušo) aizplūšana uz ārzemēm zemo algu dēļ vai citām ar veselības aprūpi saistītajām jomām Latvijā, gan atbildīgā resora (VM) nespēja nodrošināt reģionus ar speciālistiem ilgtermiņā. Līdz ar to jau ilgstoši pastāv objektīva vajadzība pēc lielāka skaita speciālistu sagatavošanas, vienlaikus stimulējot veselīgu konkurenci un nodrošinot elementāras izvēles iespējas potenciālajiem studentiem, ko nodrošina medicīnas studiju iespējas LU un RSU (neviens īpaši nesatraucas par pārdesmit ekonomikas vai tiesību zinātņu programmām, bet divas ārstniecības programmas vienmēr ir bijušas kā “karstais kartupelis”). Jau ilgstoši budžeta vietu sadalījums līdzdiploma studijās, pēc VM ieteikuma, notiek RSU labā, nevis uz paritātes principiem starp abām universitātēm, tā kropļojot konkurenci un ierobežojot studentu iespējas studēt vienā no tām. Jau ilgstoši VM ir grūtības atrast nepieciešamo finansējumu tālākai šo speciālistu apmācībai rezidentūrā, tāpēc tagad tiek strauji virzīta absurda iecere par prasību LU finansēt rezidentūru no saviem līdzekļiem. Līdzīgi kā tas ir arī citās studiju programmās un pēcdiploma studijās, piemēram, doktorantūrā, tas nav jādara nevienai no universitātēm (ne LU, ne RSU), bet gan valstij. Tieši valstij ir jārod līdzekļi adekvātu rezidentūras vietu skaita finansēšanai, tāpat kā jāuzņemas atbildība par vienlīdzības principa ievērošanu valsts budžeta vietu pamatstudijās un atbilstoša finansējuma piešķiršanā abām mācību iestādēm. Vienlakus potenciālajiem rezidentūras studentiem, kas nav izturējuši konkursu uz valsts budžeta vietām, jārada elastīga kreditēšanas sistēma, kas paredz iespēju dzēst kredītu pēc darba gadiem atbilstoši Latvijas reģionu nepieciešamībai. Šobrīd rezidentūras finansējumā ir spēkā princips "nauda seko rezidentūras studentam", tas ir, studenti, kas vēlas studēt rezidentūrā, izvēlas universitāti un nav piesaistīti tai, kurā absolvētas pamatstudijas. Arī bakalaura, maģistra un doktora grādu nav obligāti iegūt vienā un tajā pašā augstskolā, pat ne vienā un tajā pašā valstī, jo Latvija atrodas vienotajā Eiropas Savienības izglītības telpā. Mainot šo principu, kā to pašlaik ierosina VM jaunajā Ministru kabineta noteikumu projektā, pēc būtības tiek ierobežota studentu izvēle, kā arī tiek apzināti diskriminēti maksas studenti, jo augstskolas rezidentūras vietu skaits ir saistīts ar līdzdiploma studentu budžeta vietu skaitu. Tādejādi tiek samazināta objektīvi nepieciešamā konkurence, kas ir nepieciešama, lai tikai labākie no labākajiem un motivētākajiem absolventiem nākotnē kļūtu par izciliem ārstiem. LU atbalsta augstākās izglītības procesa sakārtošanu veselības aprūpes jomā, aplūkojot medicīnas izglītību kā vienu no augstākās izglītības sektoriem.  Pirmkārt, tas nozīmē, ka augstākās izglītības organizācijas principiem jābūt vienotiem un abām universitātēm. Tādējādi abās universitātēs, LU un RSU, kuras piedāvā akreditētas studiju programmas veselības aprūpes jomā, būtu jānodrošina vienota uzņemšana, izmantojot principu „nauda seko studentam”. Savukārt objektīvai pretendentu atlasei rezidentūrā, LU ierosina izveidot vienotus kritērijus un vienotu konkursa komisiju pretendentu atlasei ar VM, IZM, LU un RSU pārstāvju līdzdalību. Rezidentiem, kuri konkursa kārtībā būtu ieguvuši budžeta finansētās studiju vietas, būtu iespēja izvēlēties universitāti, kurā studēt un uz kuru sekotu studiju finansējums. Vēl vairāk – politiķiem un atbildīgajām ministrijām ir jārespektē sabiedrības viedoklis un jārīkojas tās interesēs. Bet studētgribētāji, tai skaitā kā līdzdiploma studijās, tā arī rezidentūrā, jau gadiem ar savu izvēli “balso” par LU Medicīnas fakultātes piedāvājumu, ko atzinīgi novērtē gan Latvijas, gan ārvalstu medicīnas izglītības eksperti. Tāpēc sagaidām, ka arī Latvijas politikas veidotāji un lēmumpieņēmēji - ar tādu pašu atbildību kā ārsti izturas pret saviem pacientiem - lems par Latvijas medicīnas izglītības problēmu risināšanu.